Atceros, kā manās rokās nonāca pirmais analogais fotoaparāts un man izdevās atvērt tā korpusu un ielūkoties telpā, kur uz fotofilmiņas apstājas laiks. Protams, neko īsti vēl nesaprazdams, kā noburts spiedu podziņas pa labi, pa kreisi, centos ar pirkstiem apturēt slēdzi fotografēšanas brīdī, lai iepazītu, kā darbojas šī interesantā pasaule.

Pamatskolas laikā, kad gāju jau 7. klasē, Berga bazārā par 1 Ls iegādājos savu pirmo fotoaparātu Smena – 8. Pirmie kadri tika fotografēti zoodārzā uz diapozitīviem kopā ar klasesbiedru un labu draugu Mārtiņu Bahmani, kurš devis ļoti lielu iedvesmu un vēlmi iepazīt foto lietas.

Tad pāris gadus sekoja klusums pirms vētras. Kādu dienu saņēmu dūšu un pajautāju atļauju vecākiem, vai drīkstu paņemt vectēva pieredzējušo Zenit fotoaparātu. Atļauja saņemta! Nopūtu putekļus, iegādājos filmiņas un sāku aktīvi darbināt šo nopietno ierīci.

2003 un 2004 gada vasarās vienmēr somā atradās vieta fotoaparātam, lai hobija līmenī atstātu pierādījumus par redzēto un piedzīvoto. Mērķis ir liels – visiem kadriem ir jāizdodas, katrai bildei ir jābūt baudāmai. Pirms nospiest podziņu, iepazinu objektu, gaismu un pajautāju padomu, ja zināju, ko vēlos, bet trūka pieredzes prasmēm.

Tad sekoja fotoaparāti Kiev – 19, Fujica st605n. Bildes vienmēr drukāju uz papīra un rādiju draugiem. Pamazām nāca pirmie darbiņa piedāvājumi, fotosesijas, reklāmas un tad jau arī lieliskā iespēja strādāt Nacionālajā ziņu aģentūrā LETA. Un tad jau sākās digitālais laikmets…

Pievienoju dažus foto, kas tapuši ap 2004. gadu.