No snovborda līdz sērfošanai vienā valstī, tas bija mans sapnis. Marokā šo sapni izdevās realizēt, bet atmiņas no šī ceļojuma palika interesantas. Lai tiktu kalnā, lielais pacēlājs slēpotājiem un snovbordistiem strādā tikai dažas dienas mēnesī, kad sakrīt visi apstākļi (to nolemj vietējā valdība). Pat tad, kad ir pietiekami daudz sniega uz kalna, kad ir daudz gribētāju slēpot, kad serpentīnu ceļš priekš auto ir notīrīts no sniega, jo ziemas riepu Marokā nav, un arī tad, kad ir pareizie laikapstākļi, vēl nenozīmē, ka pacēlājs darbosies. Patiesībā Tu nekad nezini, vai tas šodien strādās. Mums palaimējās, pacēlājs darbojās pusotru dienu no veselas nedēļas, kamēr bijām uz kalna. Pirms mums tas nebija darbināts trīs nedēļas 🙂 Kad pacēlājs nestrādāja, kāpām augšā saviem spēkiem. Nakšņojam pie vietējās ģimenes un apkures mājās nav. Aiz loga – 3 grādi, istabā + 3 grādi, guļam zem 4 segām, ar cepurēm un jakām. Bet kopumā man ļoti patika, savādāka pieredze. Un otru nedēļu jau baudām Marokas okeāna viļņos uz dēļa Taghazout ciemata apkaimē. Bilžu maz, jo Marokā vietējiem iedzīvotājiem nepatīk, ka viņus fotografē.